Saulrietā ļauj man palikt vienai. Es spēju saskatīt tā burvību. Jūs akli!...Tu akls. Vai tu spēj skatīties uz sauli un nesajust aukstumu no ziemas? Vai tu spēj sajust vēju matos, kas čukst tev savus dienas pārdzīvojumus? Vai tu spēj izlaist caur pirkstiem smiltis, neuzskatot tās par netīrumiem? Vai spēj saskaitīt katru dvēseli, kurā esi iekāpis? Vai spēj saslaucīt aiz sevis vārdus skarbos? Vai spēj padot roku nokritušam bezpajumtniekam, neuzskatot to par netīru dzērāju?

Vai tu spēj nēsāt baltu diadēmu sev uz galvas un nedomāt, ka esi svarīgākais uz šīs pasaules?

Acis neviļ. Rokas neviļ. Sirds neviļ.

Acis tev aklas, rokas aukstas un sirds tā izkliegusi savu balsi, ka to vairs nedzirdi.

Vai ir iespējams mīlēt ''mazliet''?

Paņem savu domu un uzspied ''publicēt ziņu''.

Tik viegli piekļūt tavam arhīvam. [lasi lēnāk] Tik viegli Tava ģenialitāte tiek pakļauta zādzībai. Vai prātu var apzagt? Tas teikums, kas tikko iešāvās tavā prātā izgāja cauri visiem nervu galiem un tu pašā sirdī sajuti tādu kā sprādzienu[?]. žēl, ka izdzēsu melnrakstu, ko biju saglabājusi sirdī. žēl, ka nesaglabāju sevi, savas domas, savu dvēseli. Vai dvēsele apmaldījusies? kurā kartē lai meklēju? Mīlu mazliet. Vai mazliet var mīlēt? Vai tu tikai to saki, jo neapzinies, ka esi patukšots dvēseles maciņš? izzagts, izšķērdēts, dažviet pārplīsis un pazaudējis savu nenovērtējamo gaišumu un unikaliāti - sevi.

Kurš liek mūsu domām uzspiest podziņu ''enter'' un publicēt visai pasaulei savu prātu? Vai maz ir vērts? Nepateiktie vārdi. vai tie sagrauž vai pasargā tevi? Paklusē. Savelc lūpas maigi klāt vienu otrai un elpo. Elpo mierīgi un lēni, izgaršo katru gaisa malku. tas dziedē tevi un reizē pazudina. Izbaudi ik mirkli, kas tev arvien tiek atskaitīts no tava mūza garuma. Ik mirkli, ik mirkli tu ej tuvāk tam - nekam. Lielajam tukšumam. Nespied ''enter'' pirms neesi pārliecināts, ka tavi vārdi neliek kādam svešajam just kaut mirkli nelabumu pret dzīvi. Nenoslepkavo. Ievelc elpu un paklusē. Aizver acis. iedomājies cik tu esi brīvs! Tu kails stāvi okeāna vidū, uz ūdens un negrimsti, tu esi viegls. Tu valdi pār savu ķermeni un pasauli. Pār savu dzīvi un likteni. Neļauj smagajām domām novilkt tevi dzelmē un likt tev noslīkt. Neviena nav. Ir bezgalīgs prāts.

Mēs viens otram esam svešinieks. Katram savs likten`s, katram sava daba. Tikai bezgalīgs prāts. Klusumam mūs ir jāizglābj. Klusumam un lielam plāksterim pār pasaules dziļajām rētām.

Pārāk dārgi būt varonim

Vai būt varonim nesanāk pārāk dārgi?

Gan emocionālā pakāpē gan krīzes situācijā?

Vai vispār ir vērts būt varonim?

Būt varonim ir prieks tikai periodos. Esi, tad nāk citi un tu tiec aizmirsts. Laiks nākošajam varoņdarbam, lai tu tiktu atkal atzīts.

Vai tas ir to vērts?

Tu izglāb draugu. Dod pajumti savā mājā, jo viņu met ārā dēļ parādiem, bet katru dienu tavs varoņdarbs liek par sevi manīt arvien sliktākā gaismā - neplānoti tusiņi, u.c. Tu sev sāc pārmest to, ka vēlējies būt varonis un izglābt draugu no gulēšanas zem tilta.

Tu izdari varoņdarbu un samaksā par to vai nu ar emocijām vai finansiāli.

Protams, daudzi varoņdarbi netiek aizmirsti! Tu pat vari tikt izvirzīts gada varoņa balvai, bet tad tev ir jāliek, vairums gadījumos, uz spēles sava dzīvība.

Bet, ja runājam par finansēm.. vai maz tagad kāds var atļauties, vidusmēra cilvēks, būt varonis un kādu glābt?

Vai emocionāls gandarījums uz brīdi ir lielākā vērtē nekā, ja tava varoņdarba dēļ rodas citas problēmas? varbūt tava varoņdarba rezultātā tu izdarīji lāča pakalpojumu kādam citam cilvēkam radot problēmas kādam citam? Vai tad glābt viņu? un tā bezgalīgi turpināt?

Vai ir tā vērts?

Kāpēc mēs to darām? lai mūs nemitīgi kāds atzītu par varoni? Lai varētu palielīties citiem, ko esi izdarījis? Vai tā nav savtība?

P.s. ņemsim vērā, ka nekad nav iespējams runāt par 100% gadījumu. rakstu par iespējamību un vairums cilvēku.

Sapņi var arī nogalināt?

Šodien aizdomājos par to , ka sapņi varētu mūs arī realitātē nogalināt!

Saka, ka laikā, kad sapņojam, mūsu dvēsele no mums atdalās un dodas ceļojumā..

bieži vien gadās tā, ka sapnī raudam un pamostoties ieķeram sevi pie tā, ka asaras tek. Tātad sapņi ar realitāti ir savienoti!

Ja sapnī mūs nogalina, mūs pārņem savādas sajūtas, mūsu sirds sāk ātrāk pukstēt un mēs pamostamies.

Nu ja nu mēs kādu reizi no sapņa nepamostamies laikā, kad , piemēram, slīkstam??

Ja mūsu sirds turpina izjust šo te baiso procesu un neiztur beigās? Ja nu sapnis mūs ievelk mūsu virtuālās nāves realitātē??

Mēs nekad varam arī neatmosties, jo realitāte ar sapni ir saistītas!

Vai tagad mums ir jābaidās, ka kādu reizi no kāda baisa sapņa varam, arī nepamosties?

Eju pie tā stūra, kur pirmo reizi tevi ieraudzīju, visur redzu mazus tavus atspulgus, katrs garāmgājējs esi tu. Tu esi tik dažāda... Apjukusi gribu palīst zem gultas un vienkārši nekustēties. Tava foto rokās sažmiegta vēl pēdējo reizi atgādina ,tavus smieklus. Ja kādreiz redzat to meiteni, pasakiet, kur es esmu.. Runāju nesakarīgi, bet kā lai sakarīgi runāju, ja vēl mīlu tevi?

Ja kādu dienu tu pamosties un saproti, ka tev manis pietrūkst, un tava sirds sāk prātot kur gan es uz pasaules varētu būt, iespējams tu atnāksi atpakaļ uz to vietu, kur pirmo reizi satikāmies un ieraudzīsi mani gaidām aiz ielas stūra...

Tāpēc es nekustēšos.

Es nekustos.

Policists saka: ''Meitiņ, tu šeit nevari palikt!''

Bet es atbildēju, ka ir kāds , ko gaidu, kaut vai tas aizņems dienu, mēnesi vai gadu..

Man te ir jāstāv kaut līs vai snigs, ja nu gadījumā viņa mainīs savas domas! Jo šī būs pirmā vieta, kur viņa ies!

Cilvēki runā par kādu meiteni, kas kaut ko gaida... Viņas kurpēs nav caurumu, bet ir liels caurums viņas pasaulē..

Esmu kļuvusi slavena, kā meitene, kura nevar pakustēties. Varbūt tu mani redzēsi ziņās vai avīzē, bet vienmēr zināsi, ka šī statuja stāv tikai tev.

[Jaukās atmiņās par dimanta meiteni, kura ir mana brīvības statuja]

‘’Ikreiz, kad no tevis atvados, manī mirst maza daļiņa.’’

Šonakt sapnī redzēju 2 meitenes. Īstenībā jau tur viņu bija daudz un dažādas un bija arī puiši, bet ne par to stāsts.

Stāsts šoreiz par labākajiem draugiem, draudzību kā tādu.

Sākumā par sapni. Visa sapņa būtība, kas mani iespaidoja slēpjas tikai 2 teikumos.

‘’Mēs kādreiz bijām labākās draudzenes. Bet nu no tā, kas bija, ir palicis viens liels tukšums.’’

Vai ir iespējams, ka pēc draudzības ar kādu (īpaši labāko draugu) paliek tukša vieta? Vai līdz ar labākā drauga pazaudēšanu pazūd arī siltās atmiņas par kopā pavadītajiem laikiem – trakulīgajiem, uzticības un atklātības brīži, atbalsts, asaras, u.t.t? Liksies, ka esmu pašpārliecināta par savu nepierādīto viedokli, bet atļaušos tomēr apgalvot , ka nē!

Es runāju pretī sapnim. Piedod sapni. Sapņi runā. Viņi uzrunā Tevi, dažkārt brīdinot par kādu nākotnē bīstamu action, dažkārt mīklaini atspoguļo Tavu zemapziņu. Tad mums jāņem palīgā sapņu tulkotāji.

Pamazām arī es aizmirstu visus brīžus , kuri pavadīti kopā ar manām mīļajām draudzenēm. Manā dzīvē, līdz šim, ir bijuši 4 posmi ar labākajām draudzenēm. Bija kāda jauka, maza meitenīte, ar kuru iepazinos drausmīgi sen, kad pati biju mazs ķipars vēl. Abas mācījāmies Mūzikas skolā, kas arī mūs saveda kopā, bet kā bērns, nemācēju noturēt šo draudzību, kas ilga 2 gadus. Tad likās, ka viss, ko daru un domāju ir pareizi. Dēļ šīs iedomas arī zaudēju savu māšeli. Labāk nestāstīt tālāk, jo var uznākt nostaļģija un skumjas par pagātni. Šī nav tā nakts.

Bija otrais posms. Manā dzīvē bija 2 labākās draudzenes. Mūsu trijotne turējās kopā un likās, ka neviens mūs nespēs šķirt. Pēc pirmās savas īstās draudzenes zaudēšanas, likās, ka nu šo jau nu noteikti nezaudēšu. Bet liktenis tik pasmējās atkal par manu bērna prātu un parādīja kur un kāpēc ir taisnība. Mēs sadalījāmies. Beigās paliku tikai es un tik nu jau viena no meitenēm, kas bija mūsu 3-jotnē. Viņa bija mans elks. Tā laika elks, kuru iepazinu ļoti dīvainos apstākļos. Cik gan dīvaini, ka var satikt savu labāko draugu caur citu cilvēku sliktajām runām, baumām, nenovīdību. Bet nu par sīkāku manu dzīves gājumu varēsiet lasīt manā grāmatā, kas tiks izdota pēc , domājams, ļoti ilga laika, ja nesākšu to drīzumā rakstīt.

‘’Ikreiz, kad no tevis atvados, manī mirst maza daļiņa.’’

Šķiet, ka šos vārdus, nekad nevienam neizdosies izdzēst no manas atmiņas un siltā sirds stūrīša.

Šo vārdu īpašnieci šonakt redzēju sapnī. Viņa bija tā, kas pateica, ka nekas vairs nav palicis , ir tikai tukšums. Vai Tu, kad aizgāji, esi nogalinājusi visu sevī, kas bija saistīts ar tik nenozīmīgo personu, kā es?

Ja esi, tad zini, ka es neesmu.

‘’I do, sometimes, forgetting how you look, but you are always in my heart.’’(tulk. No angļu val. – Jā, Es dažreiz mēdzu aizmirst kā Tu izskaties, bet Tu allaž būsi manā sirdī.)

Par trešo posmu, gan jau uzrakstīšu citreiz. Arī šis posms ir bijis ilgs un piedzīvojumiem bagāts. Bet ne šoreiz.

Īpašu paldies vēlos izteikt savam nu jau, domājams, pēdējam posmam, best friend searchingā, jo uzkrājot pieredzi, šo miss es patiess nevēlos zaudēt savā dzīvē. Mans Ziemassvētku brīnums!

Vai Jūs, lasītāji, atceraties savus bijušos un esošos draugus pietiekami bieži, lai neaizmirstu visus jaukos brīžus, kuri pavadīti kopā? Vai vismaz atceries kā tavs draugs vai ex-draugs izskatās?

Mīļš apskāviens visiem, kas mani atveras kā siltu atmiņu vai patīkam tagadni, kopīgi brienot dzīves taku.

Ja nesaprati izlasi vēl 20 reizes!

Heterofobija saldā nogalina vienlīdzību starp cenu uz mūzikas izvēli.Asinis starp riebumu nonāk uz papīra, kuru visi izlasa un iegriež rievas uz tavas pieres. Iztērē naudu, lai nopirktu fantāziju, pretī dabūjot vienkrāsainu kreklu. Novelc kreklu un paliec kails savā dvēselē, izdziesti un atrodi tukšu extasy savā realitātē, atver acis un iedzer šampānieti, uzspridzini balonu, saņemot saldumus un pumpiņas uz tava krekla bezkrāsainā. Zvaigznītes ap tavu galvu un lentīte ar kaklu sažņaudz tavas vēnas, kas ļauj elpot atklātai krāsainībai. Atdod savu sirdi prasot atlīdzību par parādzīmēm, kuras parakstīji, iedodot kartiņu ar uzzīmētu sirsniņu uz tās. Remdē sāpes savās uzacīs, kas izskatās pēc rētām, kas tikko sākušas dzīt, atmetot ar roku vieglajai uzdzīvei un skaļai mūzikai tavās domās nemitīgajās, solot soliņu, uz kura apsēsties, kad ārprāts pārņēmis tavu muzikālo prātu, neapstājoties klauvējot pie tavām domu sieniņām, pasakot ikreiz-te nu es esmu, apstādini, uzliec klusuma režīmu nemirstīgi dzīvojošajās roku kustībās.Pazūdi.Apnika.Nav fobijas, ir tava neticība, kura tev par spīti pierādījusi sawu esamību. Vai aizvedīsi mani ar mašīnu uz Munameģi, lai varu pateikt, ka esmu laimīga? Pēc tam atgriezies centrā, kur krāsas jau ir izgudrotas, jo es palikšu vecajā filmā, kurai plate iesprūst brīžiem un atstāj svītras dzīveslīnijā uz tavas rokas, kura jau desmitiem reižu griezta, mainīta.