Heterofobija saldā nogalina vienlīdzību starp cenu uz mūzikas izvēli.Asinis starp riebumu nonāk uz papīra, kuru visi izlasa un iegriež rievas uz tavas pieres. Iztērē naudu, lai nopirktu fantāziju, pretī dabūjot vienkrāsainu kreklu. Novelc kreklu un paliec kails savā dvēselē, izdziesti un atrodi tukšu extasy savā realitātē, atver acis un iedzer šampānieti, uzspridzini balonu, saņemot saldumus un pumpiņas uz tava krekla bezkrāsainā. Zvaigznītes ap tavu galvu un lentīte ar kaklu sažņaudz tavas vēnas, kas ļauj elpot atklātai krāsainībai. Atdod savu sirdi prasot atlīdzību par parādzīmēm, kuras parakstīji, iedodot kartiņu ar uzzīmētu sirsniņu uz tās. Remdē sāpes savās uzacīs, kas izskatās pēc rētām, kas tikko sākušas dzīt, atmetot ar roku vieglajai uzdzīvei un skaļai mūzikai tavās domās nemitīgajās, solot soliņu, uz kura apsēsties, kad ārprāts pārņēmis tavu muzikālo prātu, neapstājoties klauvējot pie tavām domu sieniņām, pasakot ikreiz-te nu es esmu, apstādini, uzliec klusuma režīmu nemirstīgi dzīvojošajās roku kustībās.Pazūdi.Apnika.Nav fobijas, ir tava neticība, kura tev par spīti pierādījusi sawu esamību. Vai aizvedīsi mani ar mašīnu uz Munameģi, lai varu pateikt, ka esmu laimīga? Pēc tam atgriezies centrā, kur krāsas jau ir izgudrotas, jo es palikšu vecajā filmā, kurai plate iesprūst brīžiem un atstāj svītras dzīveslīnijā uz tavas rokas, kura jau desmitiem reižu griezta, mainīta.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru