Eju pie tā stūra, kur pirmo reizi tevi ieraudzīju, visur redzu mazus tavus atspulgus, katrs garāmgājējs esi tu. Tu esi tik dažāda... Apjukusi gribu palīst zem gultas un vienkārši nekustēties. Tava foto rokās sažmiegta vēl pēdējo reizi atgādina ,tavus smieklus. Ja kādreiz redzat to meiteni, pasakiet, kur es esmu.. Runāju nesakarīgi, bet kā lai sakarīgi runāju, ja vēl mīlu tevi?

Ja kādu dienu tu pamosties un saproti, ka tev manis pietrūkst, un tava sirds sāk prātot kur gan es uz pasaules varētu būt, iespējams tu atnāksi atpakaļ uz to vietu, kur pirmo reizi satikāmies un ieraudzīsi mani gaidām aiz ielas stūra...

Tāpēc es nekustēšos.

Es nekustos.

Policists saka: ''Meitiņ, tu šeit nevari palikt!''

Bet es atbildēju, ka ir kāds , ko gaidu, kaut vai tas aizņems dienu, mēnesi vai gadu..

Man te ir jāstāv kaut līs vai snigs, ja nu gadījumā viņa mainīs savas domas! Jo šī būs pirmā vieta, kur viņa ies!

Cilvēki runā par kādu meiteni, kas kaut ko gaida... Viņas kurpēs nav caurumu, bet ir liels caurums viņas pasaulē..

Esmu kļuvusi slavena, kā meitene, kura nevar pakustēties. Varbūt tu mani redzēsi ziņās vai avīzē, bet vienmēr zināsi, ka šī statuja stāv tikai tev.

[Jaukās atmiņās par dimanta meiteni, kura ir mana brīvības statuja]