‘’Ikreiz, kad no tevis atvados, manī mirst maza daļiņa.’’

Šonakt sapnī redzēju 2 meitenes. Īstenībā jau tur viņu bija daudz un dažādas un bija arī puiši, bet ne par to stāsts.

Stāsts šoreiz par labākajiem draugiem, draudzību kā tādu.

Sākumā par sapni. Visa sapņa būtība, kas mani iespaidoja slēpjas tikai 2 teikumos.

‘’Mēs kādreiz bijām labākās draudzenes. Bet nu no tā, kas bija, ir palicis viens liels tukšums.’’

Vai ir iespējams, ka pēc draudzības ar kādu (īpaši labāko draugu) paliek tukša vieta? Vai līdz ar labākā drauga pazaudēšanu pazūd arī siltās atmiņas par kopā pavadītajiem laikiem – trakulīgajiem, uzticības un atklātības brīži, atbalsts, asaras, u.t.t? Liksies, ka esmu pašpārliecināta par savu nepierādīto viedokli, bet atļaušos tomēr apgalvot , ka nē!

Es runāju pretī sapnim. Piedod sapni. Sapņi runā. Viņi uzrunā Tevi, dažkārt brīdinot par kādu nākotnē bīstamu action, dažkārt mīklaini atspoguļo Tavu zemapziņu. Tad mums jāņem palīgā sapņu tulkotāji.

Pamazām arī es aizmirstu visus brīžus , kuri pavadīti kopā ar manām mīļajām draudzenēm. Manā dzīvē, līdz šim, ir bijuši 4 posmi ar labākajām draudzenēm. Bija kāda jauka, maza meitenīte, ar kuru iepazinos drausmīgi sen, kad pati biju mazs ķipars vēl. Abas mācījāmies Mūzikas skolā, kas arī mūs saveda kopā, bet kā bērns, nemācēju noturēt šo draudzību, kas ilga 2 gadus. Tad likās, ka viss, ko daru un domāju ir pareizi. Dēļ šīs iedomas arī zaudēju savu māšeli. Labāk nestāstīt tālāk, jo var uznākt nostaļģija un skumjas par pagātni. Šī nav tā nakts.

Bija otrais posms. Manā dzīvē bija 2 labākās draudzenes. Mūsu trijotne turējās kopā un likās, ka neviens mūs nespēs šķirt. Pēc pirmās savas īstās draudzenes zaudēšanas, likās, ka nu šo jau nu noteikti nezaudēšu. Bet liktenis tik pasmējās atkal par manu bērna prātu un parādīja kur un kāpēc ir taisnība. Mēs sadalījāmies. Beigās paliku tikai es un tik nu jau viena no meitenēm, kas bija mūsu 3-jotnē. Viņa bija mans elks. Tā laika elks, kuru iepazinu ļoti dīvainos apstākļos. Cik gan dīvaini, ka var satikt savu labāko draugu caur citu cilvēku sliktajām runām, baumām, nenovīdību. Bet nu par sīkāku manu dzīves gājumu varēsiet lasīt manā grāmatā, kas tiks izdota pēc , domājams, ļoti ilga laika, ja nesākšu to drīzumā rakstīt.

‘’Ikreiz, kad no tevis atvados, manī mirst maza daļiņa.’’

Šķiet, ka šos vārdus, nekad nevienam neizdosies izdzēst no manas atmiņas un siltā sirds stūrīša.

Šo vārdu īpašnieci šonakt redzēju sapnī. Viņa bija tā, kas pateica, ka nekas vairs nav palicis , ir tikai tukšums. Vai Tu, kad aizgāji, esi nogalinājusi visu sevī, kas bija saistīts ar tik nenozīmīgo personu, kā es?

Ja esi, tad zini, ka es neesmu.

‘’I do, sometimes, forgetting how you look, but you are always in my heart.’’(tulk. No angļu val. – Jā, Es dažreiz mēdzu aizmirst kā Tu izskaties, bet Tu allaž būsi manā sirdī.)

Par trešo posmu, gan jau uzrakstīšu citreiz. Arī šis posms ir bijis ilgs un piedzīvojumiem bagāts. Bet ne šoreiz.

Īpašu paldies vēlos izteikt savam nu jau, domājams, pēdējam posmam, best friend searchingā, jo uzkrājot pieredzi, šo miss es patiess nevēlos zaudēt savā dzīvē. Mans Ziemassvētku brīnums!

Vai Jūs, lasītāji, atceraties savus bijušos un esošos draugus pietiekami bieži, lai neaizmirstu visus jaukos brīžus, kuri pavadīti kopā? Vai vismaz atceries kā tavs draugs vai ex-draugs izskatās?

Mīļš apskāviens visiem, kas mani atveras kā siltu atmiņu vai patīkam tagadni, kopīgi brienot dzīves taku.