Ja nesaprati izlasi vēl 20 reizes!

Heterofobija saldā nogalina vienlīdzību starp cenu uz mūzikas izvēli.Asinis starp riebumu nonāk uz papīra, kuru visi izlasa un iegriež rievas uz tavas pieres. Iztērē naudu, lai nopirktu fantāziju, pretī dabūjot vienkrāsainu kreklu. Novelc kreklu un paliec kails savā dvēselē, izdziesti un atrodi tukšu extasy savā realitātē, atver acis un iedzer šampānieti, uzspridzini balonu, saņemot saldumus un pumpiņas uz tava krekla bezkrāsainā. Zvaigznītes ap tavu galvu un lentīte ar kaklu sažņaudz tavas vēnas, kas ļauj elpot atklātai krāsainībai. Atdod savu sirdi prasot atlīdzību par parādzīmēm, kuras parakstīji, iedodot kartiņu ar uzzīmētu sirsniņu uz tās. Remdē sāpes savās uzacīs, kas izskatās pēc rētām, kas tikko sākušas dzīt, atmetot ar roku vieglajai uzdzīvei un skaļai mūzikai tavās domās nemitīgajās, solot soliņu, uz kura apsēsties, kad ārprāts pārņēmis tavu muzikālo prātu, neapstājoties klauvējot pie tavām domu sieniņām, pasakot ikreiz-te nu es esmu, apstādini, uzliec klusuma režīmu nemirstīgi dzīvojošajās roku kustībās.Pazūdi.Apnika.Nav fobijas, ir tava neticība, kura tev par spīti pierādījusi sawu esamību. Vai aizvedīsi mani ar mašīnu uz Munameģi, lai varu pateikt, ka esmu laimīga? Pēc tam atgriezies centrā, kur krāsas jau ir izgudrotas, jo es palikšu vecajā filmā, kurai plate iesprūst brīžiem un atstāj svītras dzīveslīnijā uz tavas rokas, kura jau desmitiem reižu griezta, mainīta.

Mazie stāsti ik pēc 4minutēm

Klausoties mūziku uz austiņām, sēžot vilcienā vai kur citur, mēs bieži vien uzburam savu skatu, kas attiecīgs tai mūzikai, ko klausāmies.

Būtībā, mēs ik pēc 4minūtēm uzburam jaunu stāstu!

Varam klausīties spāņu dziesmu un sajusties mazliet kā Spānijas kaislību pilnajās ielās, varam klausīties Astro-n-out ‘’Tā daļa Rīgas’’ un mūsu acu priekšā jau 15. Tramvajs un tā saucamā ‘’Maskačka’’.

Kad mūzika ir pārņēmusi mūs, mēs varam izdzīvot mazas 4 minūšu garas dažādas dzīves.

Mans favorīts , kas man dod enerģiju dienai, ir Nelly Furtado ‘’manos el aire’’. Ar šo dziesmu kaut kā vieglāk kājas nes uz galapunktu, gribas pasmaidīt katram pretimnācējam. Pat esmu nolēmusi iemācīties spēlēt ģitāru!

Mūzika mūsu dzīvēs daudz ko dod. Sēžot sabiedriskajā transportā vai vienkārši pieturā, ir tik daudz cilvēku, kas ir tādi paši kā tu – uzlikuši savu mūziku un iegrimuši katrs pats savā mazajā stāstā, kas ilgst apmēram 4 minūtes.

Esat dzirdējuši par tām apreibinošajām dziesmām, kas aizstāj apreibinošās vielas? Vai tas ir tikai oriģināls triks, kā pelnīt naudu vai patiešām pastāv iespēja, ka cilvēks apdullinās , klausoties šādu mūziku?

Viss ,manuprāt, slēpjas cilvēka psihē, uztverē. Ja iedomājies , ka esi slims un pats sev to iestāsti, patiess, tev parādās bieži vien temperatūra! Ko mēs gribam redzēt , mēs to bieži vien ieraugam tā vai citādi.

Vai tev dažreiz nav bijusi vēlme nenoņemt austiņas un palikt dziesmas uzburtajā pasaulē, vietā, atmosfērā?

Man ir.

pēdējais akords

klausiisies? Labi, piekraushu tev pilnu galvu ar domaam, kas mazliet augstakas par 0% jushanu.
Taa sauktajaa dziivee tu ''dziivo'' deelj mirkljiem. Un ko dariit, kad mirklis ir taalu? gaidiit duumos un skatiities kaa procenti ap tevi rinkjo.. vai vienk noshauties? negribas jau buut egoistei! bet vai kaads buus ''draugs'un iedos strokji? Vai best friend, kas tevi noshaus un ies cietumaa delj tevis? nee. Vienk panjem un pakaries manaa vietaa un iedod savus mirkljus man. Tik mazliet pamainiishu.
ieskanas gjitaras skanjas un saakas. Tu veel esi seit un lasi? Mulkis. Tak nejuudzies lidz ar mani! Savadak staveesi tur kur saule nenoriet un kur aizmirsties liek viss par visu.
Ja nee.... tad buushu tepat. raxtiishu, jaukshu gaisu laimiigajiem un nelaimiigajiem.
Tu maaki buut starp debesiim un savaam reetaam? hah, tev jau nemaz nav taadu. Tu esi paraak laimiigs maita! Tu varbuut tas, kas tev blakus nemaak saskatit un nezin kas taas taadas debesis, jo paraak ieniris naudaa un baudaa! baudas tik ljoti daudz, ka veenas izspiezhas un aaru un pukst tik skalji, ka nelaimiigajiem ausiis bliezh kaa bungas. Buusim prasti.


Mirstu delj mirklja. fucking alone. [peedeejais akords]

Greizsirdība vai griba pēc varas?

Katru dienu mēs saskaramies ar cilvēku greizsirdību. Strīdi ģimenēs, uz ielas nelabvēlīgo ģimeņu kautiņi un skaļie pārmetumi..

Ir pat tāds teiciens - ja tev ļoti kut, tad esi greizsirdīgs cilvēks.

Vai greizsirdība ir laba vai slikta lieta?

No vienas puses teiksiet, ka laba, jo tad vismaz zini , ka otram cilvēkam neesi vienaldzīgs. No otras puses - pārāk liela greizsirdība var novest postā, ja tā ir pārāk saasināta jau līdz slimīgumam.

Bet vai greizsirdība vienmēr ir pamatota?

Es uzskatu, ka greizsirdība nav laba nevienā šķēlumā.

Pieņemsim, ka pāris, kas dzīvo kopā jau daudzus gadus un viņus tur kopā ne jau mīlestība pret otru , bet, piemēram, materiālais labums. Un vīrietis ir greizsirdīgs, ja uz viņa sievu paskatās cits vīrietis, izsaka komplimentu, utml. Vai tas nav privātīpašnieciskums? Un kaut kādā ziņā bailes zaudēt vadību?

Greizsirdības izrādīšana ir ne tikai mīlestības dēļ.

Vai šo īpašību nevaram aizstāt ar kādu citu īpašības vārdu?

Lai izrādītu savas rūpes un pieķeršanos otram cilvēkam, nav obligāti jābūt greizsirdīgam! Ja tu otram uzticies, tad tieši uzmanības pievēršana no citu puses tavai otrajai pusītei vajadzētu būt pagodinājumam tev! Jo tieši tā sieviete/vīrietis, ko esi iemīlējis un ir ''tava/s'', simpatizē arī kādam citam!

Greizsirdība ir tumšs vārds. Man nepatīk ar šo parādību saskarties savā ikdienā.

Vai tu esi greizsirdīgs? Un vai tava otrā pusīte tāda ir?

Ja greizsirdības vietā tu iemainītu citu vārdu, lai aprakstītu tā brīža sajūtas, kad tev liekas, ka esi greizsirdīgs, kāds tas būtu? Vai tu neatrastu vienu no variantiem arī vārdu ''privātīpašniecisms'' un ''griba pēc varas'' pār otru?